Lai gan nē, Anastasija centās būt ārkārtīgi praktiska, kaut arī nedaudz orientēta uz kļūdām. Būdama ātrākā studente starp cara skolniecēm, viņa viegli kļuva īgna, un viņai bija grūti koncentrēties uz lekcijām. Pēc Oktobra pirmā viļņa, kas iezīmēja jaunās padomju režīma sākumu, Anastasija ir ieslodzīta no Urāliem kopā ar pārējiem jaunajiem imperatora ģimenes locekļiem. Līdz 1918. gada 17. jūlijam Anastasiju un viņas tuvāko ģimeni jaunie boļševiki ieslodzīja pagrabos.

Rasputins bija Romanovu ģimenes draugs.

1918. gada 17. jūlija agrā rītā Anastasiju kopā ar ģimenes locekļiem nogalina nošaušanas vienība. Viņus sāka nogalināt boļševiku brīnumpolicija, ko pieprasīja Jurovskis. Marija nākamajā dienā arī iedeva Dimitrijam jaunu naudas summu, atzīstot viņu par kalpu, kurš viņai vai viņam palīdzēja, bet Dimitrijs no tās atteicās un piekrita atgriezties jaunajā Padomju Savienībā un Krievijas PFSR. Pēc atgriešanās Anju vecmāmiņa mēģina izskaidrot Dimitrija žestam, liekot viņiem šķirties starp pieturēšanos pie Marijas un izvēlies savu. Redzot, kā Pūka aizbēg uz dārza labirintu, Anja seko viņam, un viņi dodas uz Aleksandra III tiltu, kur Rasputins viņu izspēlē, kad Bartoks pamet Rasputinu. Dimitrijs cenšas glābt Anju, bet viņu uzbrūk Pegaza skulptūra, ko apbūris Rasputins.

Mīklas laikmeti

Kopš gadiem tūlīt pēc jaunās Krievijas revolūcijas, iespējams, jau nebija dīvaini, ka Vācijas budžetā bija atrodama vecākā krievu meitene. Tā sauktās balto krievu grupas, labie un turīgākie bēgļi, kas bija izraidīti no sabiedrības un reputācijas, pulcējās Berlīnē un Parīzē. Tie, kas bēga no jaunajiem boļševikiem austrumu kanāla dēļ, apmetās Šanhajā, kur jaunākās krievu sievietes sāka strādāt par "taksometra dejotājām" – apmaksātām dejotājām -, lai pabarotu paplašināto ģimeni. Runājot par to, ko mēs zinām par īsto Anastasiju, viņa dzīvoja, liekot ikvienam smaidīt. Kad viņa iepazinās ar viņu atmiņām un pat jaunā vienkāršā iespēja no viņas dzīves daudziem cilvēkiem sagādāja tik daudz prieka un prieka, viņa noteikti bija laimīga. Tiem, kas izmisīgi vēlējās atgūt tās uzticību cilvēcei, viņi cerēja, ka jaunākie vienkāršie studenti ir pārcietuši jaunāko slaktiņu.

Patiess stāsts no Anastasijas Romanovas

Jaunā Anastasijas Romanovas leģenda ir iekarojusi sirdis un iekarojusi jūsu iztēli vairāk nekā 100 gadus, padarot to par neaizmirstamu zīmi popmūzikā. Jaunie hitnspinslots.com saturu fakti par "aizmirsto princesi" ir piesaistījuši ikviena uzmanību un noveduši pie daudzām grāmatām, video un teātra projektiem. Jūs droši vien esat dzirdējuši stāstu par lielo hercogieni, kura it kā izbēga no savas ģimenes teātra, radot daudziem cerību, ka viņa kādu dienu varētu atgūt karalisko pasauli. 1918. gada 17. jūlija sākumā jaunie Romanovu ģimenes locekļi kopā ar ārstu un trim kalpiem tika pamodināti un aizvesti uz pagrabu, aizbildinoties ar to, ka ģimenei drīz varētu uzbrukt antiboļševiku kampaņu dēļ.

Lai gan daži attēloja jaunāko cara Nikolaja II meiteni kopš dižciltīgās jaunības, kuras dzīve traģiski beidzās jaunā Krievijas viļņa laikā, visi citi reklamēja, ka viņa ir vienīgā Romanovu dinastijas izdzīvojusī. Lai gan nē, Anastasijas patiesais stāsts saglabājas populārāks, un sabiedrība to ir attēlojusi gadu desmitiem, mudinot uz dziļāku meklēšanu. 1917. gada februārī notika jaunākā Krievijas revolūcija, kuras laikā pūļi protestēja pret pārtikas normēšanu, kas atradās kara laikā (kas patiesībā bija sācies trīs gadus iepriekš).

Savā ziņā Anna Andersone sniedza viņiem skaidrojumu, kāpēc ticēt brīnumiem. Salīdzinot fotogrāfijas no Miss Unfamiliar un varbūt Anastasijas jums tuvumā, var viegli saprast, kāpēc arvien vairāk cilvēku uzskatīja to par īstu. 1922. gadā sāka apgalvot, ka jaunā princese ir atrasta, un viņas fotogrāfijas ir publicētas. Cerībā glābt Krieviju, grupa satrauktu Romanova atbalstītāju 1916. gada decembrī nogalināja jaunāko nicināto garīdznieku. Milzīgs skaits krievu karavīru gāja bojā; pret karu un caru pieauga nemieri.

Laikam ejot, sāk rasties šaubas, vai "Madame A. Anderson" tiešām ir jaunā pazudusī lielhercogiene. Šis stāsts ir izmantots arī jaunajās 1965. gada īsajās dziesmās "Anja". Noslēgumā jāsaka, ka Anastasijas Romanovas stāsts ir ne tikai viņas traģiskajā aizrautībā, bet arī ilgstošajā aizrautībā un noslēpumā, kas apvij viņu dzīvi un nāvi. Viņu stāsts ir lieliska liecība par cilvēka mūžīgo dvēseli un jaunās, mūžīgās mīklas pievilcību. Kamēr vēsture virzās uz priekšu, jaunākais stāsts par pazudušo princesi no Krievijas ir spilgta nodaļa, patiesības un daiļliteratūras, faktu un mītu sajaukums, atgādinot par ilgstošo spēku ārpus stāstniecības un nebeidzamajiem patiesības meklējumiem.

1916. gada cariskajā Krievijā jaunākās Romanovu ģimenes locekļu 300 gadus ilgais vadības mēģinājums beidzās, kad viņus nolādēja ļaunais Rasputins (Kristofers Loids), un viņu tauta sacēlās pret viņiem viņa dēmoniskās apņēmības dēļ. Rasputins nomira, cerot viņu vajāt, taču Anastasija un Marija izšķīrās, ja meita izkritīs no metro, un viņi (domājams) nomirs. Tjutčeva satvēra sievietes stāstus ar citiem ģimenes locekļiem.21 Kad Rasputina ziņas par skolniekiem, pēc visu teiktā, bija pilnīgi nevainīgas, ģimene bija šokēta. Tjutčeva pastāstīja Nikolaja māsai, kņazienei Ksenijai Aleksandrovnai no Krievijas, ka Rasputins apmeklēja meitenes, runāja ar viņām, kad viņas gatavojās gulēt, un apskāva un paglaudīja viņu. Tjutčeva teica, ka bērniem tika mācīts nekad nerunāt ar viņu par Rasputinu, un viņi bija uzmanīgi, lai slēptu savas ziņas par bērnudārzu.